5. jūlijā mūsu planēta šķērsoja afēliju — vistālāk no Saules esošo orbītas punktu. Tā attālinājās no zvaigznes aptuveni par 152 miljoniem kilometru.
Par to ziņo IKI RAN Saules astronomijas laboratorija. Zinātnieki skaidro, ka, kad Zeme sasniedz apocentru, uz to nonāk vismazāk saules enerģijas, t. i., samazinās siltuma un gaismas līmenis. Neskatoties uz to, šajā periodā Ziemeļu puslodē ir vasara.
Vārds “afelijs” ir grieķu izcelsmes un burtiskā tulkojumā nozīmē “tālu no Saules”. Šāds dabas fenomens ir saistīts ar Zemes orbītas īpatnībām. No pirmā acu uzmetiena tā šķiet apaļa, bet patiesībā nav ideāla apļa forma. Orbīta ir nedaudz izstiepts elipses veida. Tieši šīs formas dēļ Zemei ir punkts, kurā tā reizi gadā atrodas maksimālajā attālumā no Saules.
Kā paskaidro zinātnieks Kirbi Ranjons, visu Saules sistēmas planētu orbītu izstiepums ir saistīts ar gravitācijas spēku iedarbību. Kosmiskie ķermeņi pievelkas viens otram. Zemei ievērojamu ietekmi izdara Jupiters, jo tas ir masīvākais objekts pēc Saules.
Orbītas raksturlielums, kas parāda tās novirzi no ideāla apļa, sauc par ekscentricitāti. Zemei šis rādītājs ir tikai 0,017, tāpēc mūsu planētas orbīta ir tuvu apļam. Atšķirībā no tās, Marsa ekscentricitāte ir augstāka — 0,094. Tāpēc attālums līdz Saules var mainīties par desmitiem miljonu kilometru. Plutonam, piemēram, šis rādītājs ir 0,244. Atšķirība starp tuvāko un vistālākā punktu svārstās no 4,5 līdz 7,2 miljardiem kilometru.
