Cilvēka vizuālā atmiņa izrādījās ne tāda, kā tika uzskatīts gadu desmitiem. Jauns amerikāņu neirobiologu pētījums ir atspēkojis klasiskās priekšstatis par to, kā smadzenes atpazīst sejas, un parādījis, ka tās to nedara pēc pazīstamas vai nepazīstamas pazīmes.
Komanda no Vašingtonas Universitātes Sentluisā un citiem ASV zinātnes centriem cilvēka smadzenēs ir atklājusi īpašu neironu klasi, kas reaģē nevis uz personību, bet uz sejas vizuālajām pazīmēm. Eksperimenti tika veikti ar epilepsijas pacientiem, kuriem medicīniskās novērošanas nolūkā jau bija ievietoti elektrodos hipokampā un amigdala — zonās, kas iepriekš tika uzskatītas par atbildīgām par atmiņu un emocijām.
Četru eksperimentu laikā dalībniekiem tika rādītas gan pazīstamu, gan nepazīstamu cilvēku fotogrāfijas. Zinātnieki fiksēja vairāk nekā 3500 neironu aktivitāti un ar pārsteigumu atklāja, ka daži no tiem reaģē nevis uz atpazīšanu, bet uz noteiktām ārējām pazīmēm, piemēram, acu vai zoda formu.
Šie neironi veido cilvēku grupas, pamatojoties uz kopīgām pazīmēm, radot tēlus nevis uz personiskās mijiedarbības pieredzes pamata, bet gan balstoties uz tīri vizuālu līdzību.
Šis atklājums ir nozīmīgs ne tikai smadzeņu darbības izpratnei, bet arī medicīnai. Tas var kļūt par atslēgu, lai atšifrētu prozopagnosijas mehānismus — retu stāvokli, kad cilvēks zaudē spēju atpazīt sejas, — kā arī citus kognitīvos traucējumus, kad tiek traucēta saikne starp uztveri un atmiņu.
Tagad zinātne stāv priekšā jaunam uzdevumam: saprast, kā smadzenes grupē vizuālos tēlus un kāpēc dažas iezīmes mums šķiet pazīstamas, pat ja mēs cilvēku nekad agrāk neesam redzējuši.
