Viņiem ir viss nepieciešamais, bet viņi saskaras ar trim galvenajām problēmām: slepenības saglabāšanu, lai izvairītos no Krievijas uzbrukumiem, kā arī izmaksām, kas ietekmēs viņu parastos bruņotos spēkus un starptautisko reakciju.
Satura rādītājs
“Ilgtermiņā, bez drošām garantijām, kādas sniedz dalība NATO, Ukraina varētu padoties kārdinājumam izmantot kodolieročus,” saka Aleksandrs Bolfrass, kodolieroču eksperts Starptautiskajā stratēģisko pētījumu institūtā (MIS) Londonā. Ukraina, kuru Amerikas Savienotās Valstis piespieda atteikties no 2000 kodolgalviņām 1994. gada decembra Budapeštas nolīgumos apmaiņā pret drošības garantijām pret Krieviju, kuras tā tā arī neizpildīja, varētu izstrādāt kodolieročus, lai apturētu Vladimiru Putinu, izmantojot to pašu kodolieroču draudus, ko izmanto Krievijas diktators. Viņš apgalvo, ka tas ir tehniski iespējams, bet process saskarsies ar virkni sarežģītu problēmu.
Ukrainas prezidents Vladimirs Zelenskis jau brīdināja par to 2024. gadā, uzstājoties Eiropas Padomes samitā Briselē, atgādinot par raķešu piegādēm Krievijai apmaiņā pret ASV solījumiem: “Kura no šīm lielajām kodolvalstīm cieta? Visi? Nē. Ukraina. Kas atteicās no kodolieročiem? Visi? Nē. Ukraina. Kas šodien karo? Ukraina. Vai nu Ukrainai ir kodolieroči, un tie būs mūsu aizsardzība, vai arī mums ir jābūt kādam aliansē. Izņemot NATO, mēs šodien nezinām nevienu efektīvu aliansi. NATO valstis nekaro. Visi cilvēki NATO valstīs ir dzīvi. Un slava Dievam.“ Pēc tam viņš piebilda: ”Tāpēc mēs izvēlējāmies NATO. Ne kodolieročus.”
Bet vai Ukraina, kas ir aplenkta ar Krievijas iebrukumu, patiešām var izstrādāt savu kodolieroču arsenālu? Bolfrass saka, ka var, bet tas būs ļoti grūti realizējams. Tehniskie un politiskie dati liecina, ka šāda iespēja pastāv, bet ceļš uz to ir saistīts ar gandrīz nepārvaramiem šķēršļiem un milzīgiem riskiem.
Attīstības problēmas
Problēmas būtība ir sadalāms materiāls, proti, augsti bagātināts urāns vai plutonijs, elementi, kas ekstremālos apstākļos izdalītu sprādzienbīstamu enerģiju, izraisot ķēdes reakcijas. Ukrainai teorētiski ir pieejami abi ceļi, jo Černobiļas drupas glabā ieroču plutoniju, kas piemērots bumbu ražošanai, bet Kijeva varētu izmantot savas pārstrādes rūpnīcas — objektus, kas atdalītu izmantojamu plutoniju no radioaktīvajiem atkritumiem —, lai aptuveni gada laikā iegūtu pietiekamu daudzumu materiāla bumbu ražošanai.
Tajā pašā laikā esošie kodolreaktori satur urānu, ko var pārvērst augsti bagātinātu urānu, lai gan šim procesam būtu nepieciešami tūkstošiem centrifūgu — mašīnu, kas griežas ar virsskaņas ātrumu, lai attīrītu materiālu līdz sprādzienbīstamajiem līmeņiem, uz kuriem mērķē ASV un Izraēla, uzzinot, ka Irāna tos izmanto.
Bet pat ja Irānai ir šis materiāls, neiespējamība to turēt slepenībā ir pirmais šķērslis. Abi procesi ir pakļauti starptautiskai uzraudzībai.
Bolfrass intervijā Forbes, kas publicēta 31. maijā, paskaidroja, ka “jebkurš skaldāms materiāls Ukrainas teritorijā atrodas starptautiskās atomenerģijas aģentūras (MAAEA) stingrā kontrolē” un ka “inspektori nekavējoties atklās degvielas vai plutonija novirzīšanu ieroču programmai, brīdinot Krieviju”. Pat slepenu centrifugu būvniecību “būtu grūti noslēpt no Krievijas specdienestiem”, kuri jau tā ik dienas identificē mērķus Ukrainā. Izstāšanās no Kodolieroču neizplatīšanas līguma (KNL) un inspektoru izraidīšana būtu līdzvērtīga publiskai savu nodomu atzīšanai, kas izraisītu tūlītējas sankcijas.
Apsvērt minimāla arsenāla izveidi būtu bezjēdzīgi, jo viena bumba neiebiedēs Krieviju . Lai panāktu uzticamu minimālu ierobežošanu, Ukrainai būs nepieciešamas vairākas kodolgalviņas ar izdzīvotspēju — spēju izturēt pirmo triecienu — un pārpalikumu — slēptos krājumus. Tas prasīs gadiem ilgu liela mēroga rūpniecisko pārstrādi.
Būs nepieciešamas arī uzticamas piegādes sistēmas, piemēram, ballistiskās raķetes vai pielāgotas spārnotās raķetes, piemēram, R-360 Neptūns, kura izstrāde prasīs gadiem. Cita iespēja būtu gravitācijas bumbas, ko piegādātu kamikadze droni, bet tām būtu jāpārvar Krievijas pretgaisa aizsardzība.
Nekas no tā nav neiespējams, vienkārši sarežģīts. Un dārgs. Tas būtu milzīgs uzdevums, kas izsūktu Ukrainas militāro budžetu, vājinot tās parasto aizsardzību kara karstumā. Turklāt visi iesaistītie objekti kļūtu par galvenajiem mērķiem Krievijas uzbrukumiem. Bolfrass brīdina, ka Maskava izmantos “visus iespējamos līdzekļus, lai tos iznīcinātu”, ieskaitot potenciālu preventīvu kodoluzbrukumu.
Politiskā cena, visticamāk, būs augsta. Atteikšanās no DNEK grautu Rietumu atbalstu un varētu izraisīt nopietnas ekonomiskas sankcijas, jo īpaši bez ASV atbalsta (kas acīmredzami trūkst, pateicoties Donaldam Trampam un viņa draudzīgajām attiecībām ar Putinu).
ASV nodevība
Visa šī ironija kļūst īpaši asa, ja analizējam vēsturisko kontekstu. 1994. gadā Ukraina nodeva savu arsenālu — trešo lielāko pasaulē, kas sastāvēja no 2000 kodolraķetēm no Padomju Savienības — apmaiņā pret Budapeštas memoranda garantijām. ASV un Lielbritānija pārdeva Kijevai ideju, ka tā aizsargās tās no Krievijas. Tās to neizdarīja. Tāpat kā Klintone, Bušs, Obama, kurš atklāti nodeva tās, Baidens un, protams, Tramps. Šodien, pēc Bollfrasa teiktā, zaudējumi ir milzīgi visiem, ieskaitot visu ES. Tās nespēja pieņemt lēmumu un nespēja “atvairīt blitzkrieg Maskavas iznīcina ne tikai Ukrainas drošību, bet arī globālo kampaņu par kodolieroču izplatīšanas iesaldēšanu”.
ASV prezidents Klintons, Krievijas prezidents Jeļcins un Ukrainas prezidents Kravčuks pēc trīspusējās deklarācijas parakstīšanas Maskavā 1994. gada 14. janvārī, kas gandrīz gadu vēlāk noveda pie Budapeštas memoranda.
Kā nu arī būtu, tāda ir pašreizējā situācija. Zelenskis 2024. gada paziņojumi, visticamāk, ir stratēģisks politisks teātris, iedvesmots no 1950. gadu Rietumvācijas. Tad Bonna draudēja izstrādāt kodolieročus, lai iekļūtu NATO, un šī stratēģija darbojās, kad 1955. gadā tā pievienojās NATO, nonākot sabiedroto kodolieroču aizsardzībā pret Padomju Savienību un tās satelītvalstīm. Rietumvācija saņēma garantiju, ka uzbrukums jebkuram loceklim izraisīs kolektīvu aizsardzības reakciju.
Tā ir reāla aizsardzība, ko vēlas Kijeva. Un jā, Ukraina varētu mēģināt izveidot kodolieročus, izmantojot Černobiļas plutoniju un savas raķešu tehnoloģijas, bet riski šobrīd pārsniedz ieguvumus, saka Bollfras. Atklāšana būtu gandrīz momentāla, preventīvi uzbrukumi, finanšu izdevumi un starptautiskas sankcijas. Kā rezumē eksperts, šis variants nav īstenojams kara laikā un tikai palielinātu postījumus. Kijevas brīdinājums šobrīd ir izmisīgs sauciens Rietumiem par aizsardzību pret Krievijas diktatora un viņa sekotāju lieluma māniju.
