Šis atklājums maina mūsu izpratni par senās Ēģiptes inženierzinātni un uzsver tās spēju izmantot dabas resursus neparastos veidos.
Gadsimtiem ilgi Ēģiptes majestātiskās piramīdas ir bijušas neizsmeļams brīnumu un noslēpumu avots. Tomēr nesenie pētījumi ir atklājuši pārsteidzošas detaļas par to būvniecību un uzsvēruši ģeniālo ūdens izmantošanu šajā procesā.
Novatorisks pētījums liecina, ka vismaz viena no šīm monumentālajām celtnēm tika uzcelta, izmantojot daudz perfektiākas tehnoloģijas, nekā tika uzskatīts iepriekš. Rakstā, kas 5. augustā publicēts žurnālā PLOS ONE, teikts, ka slavenā 4500 gadus vecā Džosera pakāpju piramīda tika uzcelta, izmantojot revolucionāru hidraulisko sistēmu.
Līdz nesenai pagātnei dominēja teorija, ka piramīda tika uzcelta, izmantojot rampu un sviru tīklu. Tomēr jaunākais pētījums, ko vadīja Ksavjē Landro no CEA Paleotehniskā institūta Latvijā, liecina, ka senie ēģiptieši izmantoja tuvējās ūdens kanālus, lai darbinātu pacelšanas mehānismus. Saskaņā ar šo pētījumu, ūdens tika padots divos akās, kas atradās piramīdas iekšienē un kalpoja peldspiediena sistēmai, kas ļāva pacelt un nolaist smagos akmens blokus, kas bija nepieciešami konstrukcijas būvniecībai.
Šis atklājums maina mūsu izpratni par senās Ēģiptes inženierzinātni un uzsver tās spēju izmantot dabas resursus neparastos veidos.
“Senā Ēģipte ir slavena ar savu novatorisko darbu un meistarību hidraulikā, izveidojot kanālus gan apūdeņošanai, gan milzīgu akmens bloku transportēšanai uz baržām,” norāda pētnieki. “Šis pētījums atver jaunu pētījumu virzienu: iespējamo hidrauliskās enerģijas izmantošanu iespaidīgu celtņu būvniecībā, kuras uzcēla faraoni.”
Pakāpju piramīda Sakkarā, kas, domājams, uzcelta ap 2680. gadu p.m.ē. kā daļa no Trešās dinastijas faraona Džosera apbedījumu kompleksa, joprojām ir strīdu objekts par precīziem būvniecības paņēmieniem. Neskatoties uz daudzajām teorijām, patiesā tehnika, ko izmantoja senie ēģiptieši, joprojām ir apvīta ar noslēpumu.
Landro un viņa komanda apgalvo, ka netālu esošā iepriekš neizskaidrojama būve, pazīstama kā Gizr-el-Mudir, patiesībā bija “aizsargdambis”, kas tika izmantots, lai aizturētu ūdeni un nogulsnes.
Turklāt viņi pieņem, ka virkne nodalījumu, kas izrakti zemē tieši pirms piramīdas, varēja kalpot kā ūdens filtrēšanas līdzeklis. Šāda sistēma ļāva nogulsnēm nogulsnēties, ūdenim plūstot caur katru nākamo nodalījumu.
No turienes, nonākot piramīdas kanālos, ūdens spiediena ietekmē pacēla būvblokus uz augšējiem līmeņiem pa iekšējo kanālu procesā, kas pazīstams kā “vulkāniska” būvniecība.
Tomēr, lai gan autori apgalvo, ka “pakāpju piramīdas iekšējā arhitektūra atbilst iepriekš nedokumentētai hidrauliskai pacelšanas ierīcei”, viņi atzīst, ka šīs teorijas apstiprināšanai ir nepieciešami papildu pētījumi.
Tagad viņi mēģina noteikt, kā ūdens varēja plūst pa kanāliem un cik daudz ūdens bija pieejams apkārtnē pirms tūkstošiem gadu.
Tomēr viņi atzīst, ka, lai atvieglotu piramīdas būvniecību, varēja tikt izmantotas arī citas konstrukcijas, piemēram, rampa, bet hidrauliska pacelšanas sistēma varētu papildināt procesu, ja būtu pieejams ūdens.
Viņi uzsver, ka viņu pētījumi, kas veikti sadarbībā ar “vairākām nacionālajām laboratorijām”, ir noveduši pie aizsprosta, ūdens attīrīšanas iekārtas un hidrauliskā pacēlāja atklāšanu, kas bija būtiski Sakkāras pakāpju piramīdas būvniecībā.
Viņi secina: “Šis darbs atver jaunu pētījumu virzienu zinātniskajai sabiedrībai: hidrauliskās enerģijas izmantošana Ēģiptes piramīdu būvniecībā”.
