Negaidīta snigšana Atakamas tuksnesī liek pārtraukt ALMA teleskopa darbu, kas atkal atver diskusiju par klimata pārmaiņu sekām ekstremālās zonās.
Satura rādītājs
Atakamas tuksnesis, kas pazīstams kā viena no sausākajām vietām uz planētas, piedzīvoja neparastu un satraucošu notikumu: spēcīga snigšana pārklāja tā sausās zemes, tieši ietekmējot pasaulē lielākā radioteleskopa ALMA observatorijas darbu. Šī negaidītā vētra apturēja zinātnisko darbību vienā no modernākajām iekārtām uz planētas, kā arī izraisīja satraukumu klimata pētnieku un astronomu vidū.
Sniegs, kas šajā reģionā nebija snidzis tik stipri jau vairāk nekā desmit gadus, pārsteidza pat observatorijas darbiniekus, kuriem nācās aktivizēt avārijas protokolu, kas pazīstams kā “izdzīvošanas režīms”. Kompleksa antenas tika pārvirzītas, lai mazinātu spēcīgā vēja un uzkrājošā sniega radītos bojājumus, bet komanda paslēpās no aukstuma, kas sasniedza mīnus 12 grādus pēc Celsija.
Aizvien neparedzamāks klimats
Lai gan sniegs nav nekas pilnīgi neparasts Andu Altiplano augstākajās daļās, šī notikuma neparastums slēpjas tā intensitātē un augstumā, kurā tas notika. ALMA observatorijas bāze, kas atrodas aptuveni 2900 metru augstumā, reti piedzīvo šādus nokrišņus. Fakts, ka tas notika dienvidu puslodes ziemas vidū, pats par sevi nav pārsteidzošs, bet pārsteidzošs ir šī fenomena mērogs, ko izraisīja neparasta atmosfēras nestabilitāte un aukstas gaisa masas, kas ar vēja brāzmām līdz 100 km/h pārsteidza Čīles ziemeļus.
Kad debesis eksplodē sausākajā vietā uz Zemes
Atakamas tuksneša nav parasts tuksnesis. Tā gada nokrišņu daudzums ir tik mazs, ka dažos reģionos nokrišņu daudzums gadā ir mazāks par milimetru. Būtībā tā ir dabiska laboratorija ekstremālu klimatisko apstākļu pētīšanai un paradīze astronomiem, pateicoties tās ārkārtīgi sausajai atmosfērai. Tāpēc jebkādas izmaiņas tās meteoroloģiskajā stabilitātē tiek rūpīgi uzraudzītas starptautiskajā zinātniskajā sabiedrībā.
Šis sniega kritiens, neskaitot sākotnējo pārsteigumu, rada jautājumus par izmaiņām, kas notiek planētas atmosfēras dinamikā. Lai gan nevar noteikti apgalvot, ka tas ir tiešs globālās sasilšanas sekas, vairāki klimata modeļi jau ir prognozējuši iespējamu neparastu laika apstākļu biežuma un intensitātes pieaugumu pat tādās sausās teritorijās kā šī.
Zinātnes gigants pauzē
ALMA observatorija, kas sastāv no 66 antenām, kas atrodas vairāk nekā 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa Čahnantora plato, ir galvenais elements Visuma izpētē . Tā uztver milimetru mēroga signālus no tālu galaktikām, pēta zvaigžņu veidošanos un izseko organiskās molekulas attīstībā esošās planētu sistēmās.
Taču tās progresīvajām tehnoloģiskajām iespējām ir arī vājums: atkarība no ārkārtīgi stabiliem laika apstākļiem. Gaisa mitrums, vējš un nokrišņi var traucēt precīzus astronomiskos novērojumus. Tāpēc sniega vētra, kāda bija nesen, ne tikai liek pārtraukt darbu drošības apsvērumu dēļ, bet arī nozīmē zaudētu iespēju iegūt unikālus zinātniskos datus.
Paradoksāli, bet labākais laiks novērojumiem parasti ir tieši pēc vētra, kad atmosfēra ir tīra un sausa. Tomēr, lai to izdarītu, vispirms ir jānovērš sniega vētra radītās sekas: jānotīra sniega uzkrājumi, jāpārbauda katra antena un jāpārliecinās, ka visas sistēmas darbojas pareizi.
Vai astronomijas nākotne ir apdraudēta?
ALMA gadījums izvirza plašāku jautājumu: kas notiks, ja šādi fenomi kļūs biežāki? Vai pasaules nozīmīgāko observatoriju darbības stabilitāte ir apdraudēta? Lai gan teleskopi, kas uzstādīti kalnu virsotnēs un tuksnešos, ir projektēti tā, lai izturētu ekstremālus apstākļus, tie lielā mērā ir atkarīgi no laika apstākļu paredzamības. Un, ja šī paredzamība pazudīs, pazudīs arī daļa no uzticamības, uz kuras balstās to atklājumi.
Turklāt globālajā kontekstā, kur klimata pārmaiņas sāk ietekmēt reģionus, kas iepriekš tika uzskatīti par stabiliem, zinātnieki brīdina, ka mums jāsāk pārdomāt savas attiecības ar dabu, pat tādās nepievilcīgās vietās kā Atakama. Runa nav tikai par daudzmiljonu dolāru vērtas infrastruktūras aizsardzību, bet arī par izpratni par to, kā globālie procesi pārraksta planētas uzvedību.
Tas, ka šāda mēroga parādība notika pašā sausākās tuksneša sirdī uz Zemes, nav uzskatāms tikai par meteoroloģisku dīvainību. Tas ir arī atgādinājums, ka pat visekstrēmākās vietas nav pasargātas no globālajām klimata pārmaiņām. Tas, kas reiz šķita izņēmums, kļūst arvien izplatītāks, un tam ir tiešas sekas uz zinātni, tehnoloģijām un mūsu pašu spēju pielāgoties.
Kamēr ALMA antenas gaida atkārtotu palaišanu, zinātniskā pasaule to ņem vērā. Tas nav vienkārši sniegs tuksnesī, bet zīme, ka pat debesis — burtiskā nozīmē — var mainīties. Un, kad tas notiek, viss pārējais arī var mainīties.
