Zinātnieku grupa ir atklājusi neizsīkstošu avotu zemes garozā. Vadoties pēc pārsteidzošas ģeoloģiskas formulas, viņi piedāvā rokasgrāmatu, kā atklāt šos slēptos krājumus, kas varētu atvērt jaunu ēru cilvēcei.
Kamēr pasaule meklē ilgtspējīgas alternatīvas fosilajam kurināmajam , pētnieku grupa ir izdarījusi atklājumu , kas var radikāli mainīt globālo enerģētikas ainavu. Saskaņā ar jaunu pētījumu, kas publicēts žurnālā Nature , zem Zemes virsmas atrodas milzīgi ūdeņraža krājumi. Pats pārsteidzošākais ir tas, ka, ja izdosies tos veiksmīgi iegūt, šis enerģijas avots varētu nodrošināt mūsu vajadzības simtiem tūkstošu gadu garumā.
Oksfordas, Daremas un Toronto universitāšu zinātnieki ir izstrādājuši inovatīvu stratēģiju, kas balstīta uz ģeoloģiskiem principiem, lai atklātu dabiskos ūdeņraža krājumus zemes garozā. Viņu pētījums atklāj “recepti”, kas sastāv no noteiktiem apstākļiem, kuri nodrošina tā veidošanos, migrāciju un uzglabāšanu.
Galvenās sastāvdaļas:
- Dzelzs bagātas ieži, piemēram, peridotīts un bazalts, kas mijiedarbībā ar gruntsūdeņiem izdala ūdeņražus.
- Radioaktīvi minerāli (urāns un torijs), kas ražo ūdeņražus procesā, ko sauc par radiozīmu.
- Gruntsūdeņi ir nepieciešami, lai laika gaitā notiktu ķīmiskās reakcijas.
- Lūzumi un plaisas, kas ļauj gāzei pārvietoties uz veidojumiem, kur tā var uzkrāties.
- Ģeoloģiskas lamatas, kas noslēgtas ar mālu vai sāli, lai novērstu ūdeņraža noplūdi.
- Tektoniskā stabilitāte un zema mikrobiālā aktivitāte nodrošina tā saglabāšanos miljoniem gadu.
Šie elementi sastopami ģeoloģiskās formācijās, kas izplatītas visā pasaulē. Tādas vietas kā ofiolītu kompleksi un senie granīta joslas ir noteiktas kā teritorijas ar lielu potenciālu šādu pētījumu veikšanai .
Pētījuma autori aprēķinājuši, ka, saskaitot visu ūdeņraža daudzumu, kas pēdējā miljardā gada laikā dabīgi radies zemes garozā, tā pietiktu, lai uzturētu cilvēces dzīvi 170 000 gadu. Tomēr viņi brīdina, ka ne viss šis ūdeņradis ir pieejams: daļa no tā jau ir zaudēta, patērēta mikroorganismu vai nav pieejama ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību.
Kris Ballentain, Oksfordas Universitātes pētnieks un galvenais pētījuma autors, šo meklējumu salīdzina ar suflē pagatavošanu: “Ja kļūdīsies ar kādu sastāvdaļu, rezultāts būs viltīgs”. Bet, ja izdosies izstrādāt reproducējamu un efektīvu formulu, ūdeņradis var kļūt par komerciāli izdevīgu, plaši izplatītu un oglekļa emisijas samazinošu enerģijas avotu.
Šis atklājums ne tikai piedāvā jaunu ceļu uz enerģētikas pāreju, bet arī maina mūsu skatījumu uz planētu: ne vienkārši kā uz mājvietu, bet kā uz dabisku rezervuāru risinājumiem, kurus mēs tikai sākam saprast.
