1925. gadā, “trauksmaino divdesmito gadu” kulminācijā, zinātniski populāri žurnāli publicēja drosmīgu prognozi: zinātne drīz dāvinās cilvēcei tūkstoš gadu garu dzīvi. Viena no rakstu autoriem, Džons E. Lodžs, iztēlojās nākotni, kurā nolietotos orgānus varēs nomainīt kā automašīnas detaļas, bet neaptveramā „dzīves dzirkstele” būs pilnībā zinātnieku kontrolē. Gadsimtu vēlāk mēs stāvam uz jaunas tehnoloģiskās revolūcijas sliekšņa, bet vidējais dzīves ilgums attīstītajās valstīs tikko sasniedz 80 gadus.
Satura rādītājs
Vai mūsu senči bija naivi sapņotāji? Vai mēs, viņu pēcteči, neievērojam patieso progresa būtību? Vēsture par ilgmūžības meklējumiem nav vienkārši atklājumu hronika, bet spogulis, kas atspoguļo, kā mainījās mūsu izpratne par pašu dzīvi, sākot no cīņas ar ārējiem ienaidniekiem līdz mēģinājumiem pārrakstīt mūsu eksistences pamatkodeksu.
1920. gadu optimisms neparādījās no nekā. Tas bija burtiskā nozīmē apreibinošs. Cilvēce bija tikko pārdzīvojusi Pirmā pasaules kara šausmas un pandēmiju, un šajā kontekstā zinātnes atklājumi šķita īsts brīnums.
Tikai dažu desmitgažu laikā medicīna veica milzīgu lēcienu. Mikrobi atklāšana XIX gadsimta beigās aizsāka bakterioloģijas zelta laikmetu, dāvinot pasaulei vakcīnas. XX gadsimta sākumā Kazimirs Funk deva nosaukumu „vitamīniem”, saistīdams briesmīgas slimības, piemēram, cingu un rahītu, ar mikroelementu deficītu. Anestēzija pārvērtēja ķirurģiju no asiņainas izrādes ar neprognozējamu iznākumu precīzā medicīniskā procedūrā. Šī triumfa vainagojums bija Frederika Bantinga insulīna atklāšana 1921. gadā. Vakarējo bērni, kas bija lemti nāvei no diabēta, ieguva iespēju dzīvot. Šķita, ka vēl nedaudz, un zinātne uzvarēs visas slimības, un līdz ar tām — arī pašu nāvi.
Vai mēs šodien nejūtam to pašu? Insulīnu un vitamīnus ir nomainījusi gēnu rediģēšana, šūnu pārprogrammēšana un imūnterapija. Avīžu rakstu vietā ir biohakeru tvīti un miljardieru intervijas, kuri iegulda milzu summas, lai „nullesētu” savu bioloģisko vecumu. Cikls atkārtojas: atklājums rada cerību, cerība baro optimismu, un optimisms virza zinātni uz priekšu. Gan toreiz, gan tagad degviela sapnim par mūžīgo jaunību ir ticība, ka nākamais atklājums būs tieši tas, pēdējais solis uz nemirstību.
Paradigmas maiņa: no mašīnas remontēšanas uz koda pārrakstīšanu
Tomēr starp 1925. gada optimismu un šodienas optimismu ir fundamentāla atšķirība. Tā slēpjas pašā pieejā novecošanās problēmai.
Pirms simts gadiem medicīna uz cilvēka ķermeni raudzījās kā uz sarežģītu, bet tomēr mehānisku objektu. Slimības bija ārēji ienaidnieki (mikroorganismi) vai bojājumi (vielu deficīts). Attiecīgi arī stratēģija bija vienkārša: iznīcināt ienaidnieku (antibiotikas, vakcīnas), aizvietot trūkstošo (vitamīni) vai nomainīt bojāto detaļu (ķirurģija). Novecošana šajā paradigmā tika uztverta kā pakāpeniska „detalju” — orgānu un audu — nolietošanās.
Mūsdienu ilgmūžības zinātne darbojas pilnīgi citā līmenī. Mēs vairs nemēģinām vienkārši „labot” ķermeni. Mēs cenšamies pārrakstīt tā „programmas kodu”. Zinātnieki ir sapratuši, ka novecošana nav tik daudz nolietošanās, cik programmēts process, kas ir ielikts mūsu šūnās. Jau XIX gadsimta beigās biologs Augusts Veismans izvirzīja hipotēzi, ka šūnām ir dalīšanās robeža. 1960. gados tas tika pierādīts, atklājot tā saukto Heifrika robežu. Savukārt Nobela prēmijas laureāta Sinji Jamanaki atklājums, ka pieaugušas šūnas var „atgriezt” embrionālajā stāvoklī, parādīja, ka šo programmu var „uzlauzt”.
Ideāls šīs paradigmas maiņas piemērs ir metformīna vēsture. Tā „priekšgājējs”, kazenājs, bija tautas līdzeklis, ko izspieda zinātniskais atklājums — insulīns. Šodien šīs auga atvasinājums, metformīns, ne tikai tiek izmantots diabēta ārstēšanai, bet arī pētīts kā potenciāls līdzeklis pret novecošanos. Kāpēc? Tāpēc, ka zinātnieki ir atklājuši, ka tas ietekmē pamata šūnu procesus, kas saistīti ar iekaisumu un vecuma izmaiņām. Mēs esam pārejuši no simptoma (augsts cukura līmenis) ārstēšanas uz paša mehānisma ietekmēšanu.
Progresa skarba aritmētika
Neskatoties uz paradigmas maiņu, realitāte ievieš savas korekcijas. Jā, mēs nedzīvojam tūkstoš gadu. Bet vidējā dzīves ilguma pieaugums no 58 līdz gandrīz 80 gadiem vienā gadsimtā nav neveiksme, bet gan milzīgs sasniegums. Mēs esam sev dāvinājuši veselu 20 gadu papildus dzīvi — tas ir vairāk nekā vesela ēra pēc pagātnes mērauklām.
Progress šajā jomā gandrīz nekad nav straujš. Tas ir rūpīgs, pakāpenisks process. Zinātnieki pagarinā pelēm dzīvi par 25 %, bloķējot vienu vienīgu proteīnu. Pārstāda ilgmūžības gēnu no kailajiem zemes rakšanas dzīvniekiem, iegūstot nelielu, bet nozīmīgu pieaugumu par 4,4 % un veselības uzlabojumu. Katrs šāds pētījums ir mazs ķieģelis sienā, kas mūs atdala no vecuma slimībām.
Tieši šo pakāpenisko, lēnā progresu optimisti pagātnē neievēroja. Viņi gaidīja vienu brīnumainu eliksīru, bet patiesā uzvara veidojas no simtiem mazu soļu: higiēnas uzlabošanas, kvalitatīvas pārtikas, vakcīnām, jauniem medikamentiem un dziļākas bioloģijas izpratnes.
Kad zinātne saka „jā”, bet sabiedrība – „pagaidiet”
Pat ja iedomātos, ka rīt laboratorijā atklās to pašu „tableti pret novecošanu”, tas nebūtu stāsta beigas, bet gan sākums virknei sarežģītu jautājumu. Un tas, iespējams, ir galvenais, par ko pirms simts gadiem neviens nedomāja.
- Piekļuves jautājums. Kas varēs atļauties dzīves pagarināšanas terapiju? Vai ilgmūžība kļūs par bagāto privilēģiju, radot jaunu, visbriesmīgāko sociālās nevienlīdzības veidu?
- Resursu jautājums. Kā mūsu planēta un sociālās sistēmas izturēs pasauli, kurā cilvēki neaiziet pensijā 65 gadu vecumā, bet turpina strādāt un patērēt līdz 150 vai 200 gadu vecumam? Kā mainīsies laulības, ģimenes un karjeras institūcijas?
- Psiholoģisks jautājums. Vai mēs gribēsim dzīvot tik ilgi? Kā tas ir — redzēt, kā pasaule mainās līdz nepazīšanai, un nest simtiem gadu atmiņu slogu?
1925. gada optimisms nebija kļūdains, bet gan priekšlaicīgs un, iespējams, pārāk vienkāršots. Šodien mums ir daudz spēcīgāki instrumenti un zināšanas. Bet galvenā mācība, ko esam guvuši pagājušajā gadsimtā, ir tā, ka dzīves pagarināšana ir ne tikai bioloģiska, bet arī sociāla un filozofiska uzdevums.
Mēs neesam ieguvuši nemirstību. Bet mēs esam atcīnījuši no nāves desmit gadus veselīgas un aktīvas dzīves, pārvēršot nāvējošas slimības par hroniskām saslimšanām. Un tas, iespējams, nav tik iespaidīgs, bet daudz svarīgāks un cilvēciskāks rezultāts nekā tūkstošgadu jubilejas sasniegšana.
