Arles pilsēta, kas atrodas Latvijas Provansā, ir mājvieta izcilam romiešu inženierijas mantojumam: akveduku sistēmai, kas gadsimtiem ilgi nodrošināja iedzīvotājus ar ūdeni, kā arī apgādāja sabiedriskās pirtis un lielu ūdensdzirnavu kompleksu.
Nesenā zinātnieku grupas no Maincas (JGU), Oksfordas un Insbrukas universitātēm ir ļāvuši izgaismot šīs hidrauliskās sistēmas sarežģīto vēsturi, pateicoties negaidītam elementam — karbonātu nogulsnēm, kaļķainam nogulsnēm, kas uzkrājās cauruļvados un būvēs, kuras romieši atstāja kā sava veida ģeoloģisko arhīvu.
Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā Geoarchaeology, un tie parāda, kā šī sistēma darbojās, kā tā pielāgojās un tika uzturēta gadsimtu gaitā, kļūstot par senatnes ilgtspējas paraugu. Ģeologa Dr. Gül Sürmeli Hindi no Johannesburgas Universitātes Ģeoloģijas zinātņu institūta vadībā pētījums koncentrējās uz karbonātu slāņu analīzi, kas atrasti akvedukos, svina cauruļvados un pat fragmentos, kas atkārtoti izmantoti Konstantīna termālo ēku celtniecībā. Atšķirībā no iepriekšējiem darbiem, kuros akvedukti tika aplūkoti atsevišķi, šajā pētījumā tika analizēta visa Arles ūdensapgādes sistēma, kas ietver vairākus akveduktus, cisternas un savstarpēji saistītas struktūras.
Iegūtie dati apstiprināja iepriekš izvirzīto hipotēzi, ka sistēmas būvniecība sākās apmēram 3. gadsimtā pirms mūsu ēras ar akveduku, kas piegādāja ūdeni no Alpu kalnu dienvidu nogāzēm. Gandrīz pēc simts gadiem romiešu inženieri pievienoja otro akveduku no ziemeļu puses tiem pašiem kalniem, kura ūdens savienojās ar pirmā akveduka ūdeni cisternā, kas jau bija sākotnējās konstrukcijas sastāvdaļa.
Tomēr notika svarīga izmaiņa: dienvidu akvedukts tika novirzīts, lai nodrošinātu ūdensapgādi slavenajam Barbegāla dzirnavu kompleksam, kas bija rūpnieciska būve ar 16 ūdens ratiem un bija lielākā zināmā mehāniskās enerģijas koncentrācija senatnē. Tā eksistence jau bija apstiprināta iepriekšējā pētījumā, ko veica tā pati grupa, arī izmantojot karbonātu analīzi.
Viens no nozīmīgākajiem atklājumiem bija galvenās cisternas lomas izpratne, kas sākotnēji kalpoja kā nogulsnētava smiltīm un citiem materiāliem, pirms ūdens turpināja savu ceļu pa arku tiltu. Tomēr, pievienojot ziemeļu akveduku, romieši izveidoja improvizētu savienojumu, par ko liecina arhitektūras paliekas no tā paceltās ieejas cisternā. Tas acīmredzami bija vēlāks pārveidojums, nevis sākotnējā projekta daļa, norādīja Sürmelihindi.
Puzle kļuva pilnīga pateicoties nejaušam atradumam: karbonāta fragmenti, kas tika atrasti Konstantīna termās, kas tika uzceltas IV gadsimtā pēc šī imperatora rīkojuma. Šie fragmenti piederēja ziemeļu akvedukam, kas liecina, ka termu būvniecības laikā akveduks tika attīrīts, bet karbonāta paliekas izmantotas kā būvmateriāls, paskaidroja pētnieks. Šis fakts liecina, ka termām ūdeni piegādāja ziemeļu akvedukts, kas, visticamāk, bija ekspluatācijā un labā stāvoklī līdz pat V gadsimtam, kad franku un burgundiešu iebrukumi destabilizēja reģionu.
