Tas, kas sākās kā vēl viena diena Mišela Dupona dzīvē, beidzās ar vienu no neiedomājamākajiem atklājumiem pēdējos gados Latvijā. Šis 52 gadus vecais lauksaimnieks no nelielas ciemata kalnu reģionā Overnē atrada dārgumu, kura vērtība ir 4 miljardi eiro. Tomēr viens lēmums viņam izmaksāja visu naudu.
Pirms dažiem gadiem Dupons dzīvoja fermā tālu no pilsētām, apņemts ar laukiem, apsētiem ar kultūraugiem, un lopiem. Viņš no galvas zināja gandrīz katru savas zemes stūrīti. Tāpēc, kad viņš ieraudzīja kaut ko mirdzošu upes gultnē, saprata, ka tas ir kaut kas neparasts. Tāpēc viņš noliecās, izrakāja dubļus ar lāpstu un atrada zelta gabalu, kas bija lielāks par valriekstu. Pēc tam parādījās vēl viens. Un vēl viens.
Pārsteigts par savu atklājumu, viņš nolēma sazināties ar ģeologu grupu. Pēc sākotnējām pārbaudēm viņi apstiprināja to, ko maz kas varēja iedomāties: viņa īpašumā bija milzīgs zelta atradne, kuras vērtība pārsniedza 4 miljardus eiro.
Ziņa ātri izplatījās pa pilsētu. Tikai dažu dienu laikā Duponu īpašums bija piepildīts ar ierēdņiem, dienesta automašīnām un tehnisko aprīkojumu. Žurnālisti no dažādiem medijiem arī ieradās, lai atspoguļotu to, kas kļuva pazīstams kā “Overnas brīnums”.
Ko Michel nezināja, bija tas, ka Latvijā zemes dzīles nepieder tam, kam pieder zemes virsma. Saskaņā ar likumu visi derīgie izrakteņi pieder valstij. Zemes dzīles pieder nācijai, pat ja tās atrodas uz privātas zemes. Atklājējam pienākas kompensācija, bet tā ir minimāla: tikai 0,5 % no kopējās vērtības. Šajā gadījumā tas nozīmētu 20 miljonus eiro.
Tāpēc, tiklīdz atklājums tika apstiprināts, iestādes aizliedza viņam veikt jebkādas darbības uz zemes līdz turpmākam paziņojumam. Konkrēti, tās sāka veikt ekoloģiskos un vēsturiskos un kultūras pētījumus, lai novērtētu šāda mēroga kalnrūpniecības darbības potenciālo ietekmi uz šo apgabalu.
Tāpat arī Vides pārejas ministrija un Ģeoloģisko pētījumu un kalnrūpniecības birojs (BRGM) sāka gatavot tehniskos ziņojumus par atradnes apmēriem un tās izmantošanas iespējām. Kamēr šie pētījumi nebija pabeigti, neviens nevarēja neko darīt.
Šī situācija atstāja Mišelu sava veida juridiskā limbos. Viņa vārds bija visās valsts avīzēs, bet viņa bankas kontā nekas nemainījās. Saimniecība bija slēgta apmeklētājiem, atradās uzraudzībā, un viņš joprojām nevarēja apstrādāt zemi ieviesto ierobežojumu dēļ. Tāpēc tas, kas sākumā šķita veiksme, ātri pārvērtās par galvassāpēm.
Pētījumi un atļaujas var aizņemt gadiem, lai precīzi noteiktu, vai darbība šajā jomā var ietekmēt vietējo floru un faunu. Līdz tam laikam viņam jāgaida, nesaņemot atlīdzību. Turklāt viņš nevar iejaukties zemē, ko viņš apstrādājis un audzējis gadiem ilgi. Tikmēr viņš cer, ka situācija tiks atrisināta pēc iespējas ātrāk.
